Lai atveras durvis, kas ir ciet!

Cik daudzas durvis šodien ir ciet, cieši aizslēgtas. Nē, ne jau tās, pie kurām atrodoties, mēs parasti mēdzam paraustīt rokturi, vēlreiz pārbaudot, vai gadījumā vaina nav durvju mehānismā?! Arī ne tās, pie kurām lasām piespraustu zīmi – pārtraukums. Ciet ir tās durvis, kas ved pie cilvēka.... viņa sirds, domāšanas, laika.

Žēlsirdības gadā esam aicināti ne jau tās uzlauzt, mēģināt ieņemt ar pārspēku, bet turpināt klauvēt ar to delikāto un maigo klauvējienu, kāds piemīt Dievam – žēlsirdības skanējumā.

Lai šai klauvējienā skan un atbalsojas labestība, dāsnums, sirsnība, piedošana... pacietība. Varbūt tieši tad tās atvērsies un pa nelielo durvju spraugu, bieži vien tumšajās dzīves telpās, iespīdēs Dieva cerību un žēlastību nesošā gaisma, kas pārveido.